Šajā gadā vairs nebija tā milzīgā pārsteiguma prieka, ka tik daudzi cilvēki domā ļoti līdzīgi par skolotāja lomu un uzdevumu, bet to aizstāja pozitīvā sajūta, ka no savas skolas vairs nebiju viena. Paldies kolēģēm par iesaistīšanos!
Ko guvu? Minēšu tikai dažas atziņas.
Pārmaiņas katram jāsāk pašam ar sevi- mainies pats, tad mainīsies arī vide ap tevi.
Mēs esam aizrāvušies skolās ar ārējam izmaiņām, ārējiem uzlabojumiem-dažādi tehniskie īdzekļi, skolu remonti uttt., bet esam aizmirsuši satura uzlabojumus. Kāda jēga visiem mācīt piemēram vārda fonētisko analīzi, ja tā dzīvē noderēs tikai dažiem, bet tik maz laika veltīt, piemēram, sapratnei un sadarbībai savā starpā, kas būs nepieciešama visiem..
Kazahija ir valsts mērogā izveidojusi brīnišķīgu pašizpētes programmu.
Dagestānā ir skola( 1800 skolēnu, 11 pirmās klases), kur dirktors katram absolventam raksta vēstuli, katram viņam ir ko teikt.
Kas iepriecināja?
Atziņa, ka humānā pedagoģija domā par sistēmas izveidi, par zinātniska pamatojuma izstrādi.
Fakts, ka pieņēmām humānās pedagoģijas skolotāja kodeksu.
Kas pārsteidza?
Fakts, ka nākamajā gadā, ja piedalīšos lasījumos, būs jādodas uz Čečeniju, Grozniju!
Tās tiešām bija brīnišķīgas dienas!
Foto- pie Humānās pedagoģijas " tēva" Š. Amonašvilli darba galda un lasījumu atklāšana
No comments:
Post a Comment