I. Ābele "Klūgu mūks"

A. Rancāne saka: "Šis romans nav tik daudz par Latgales vēsturi, vēsture ir tikai fons, stāsts ir par cilvēku un viņa Dievu, cilvēku un viņa izvēli, par piedzimšanu un nāvi, par mīlestību- metaforisks, daudzslaņains un dziļš kā bībeliska Jēkaba aka, no kurienes var smelt un smelt."
A. Neiburga:"Romāna abiem galvenajiem vīriešu kārtas varoņiem ir vēsturiski prototipi: Francim Sebaldam tas ir Francis Trasuns (1864-1926), ievērojams latgaliešu un latviešu kultūras un garīgais darbinieks, valstsvīrs, bet Mazajam Jezupam – ievērojamais lidotājs Jezups Baško (1889-1946). Ja Franča Sebalda dzīvesstāsta sabiedriski redzamajā daļā autore stingri sekojusi prototipa biogrāfijai, Mazā Jezupa dzīvei piešķirts cits nobeigums. Mazā Jezupa stāsts romānā ir vienlīdz svarīgs idejiski un noteikti tikpat spilgts literāri kā Sebalda stāsts."Inga Ābele nav vairījusies diezgan smalki aprakstīt Sebalda politiskās un sabiedriskās aktivitātes, pat atļaujoties pārpublicēt atsevišķus Franča Trasuna tekstus, kas varbūt nedaudz mazina romāna kā literāra darba ritma viendabīgumu, tomēr, no otras puses, tie ir ārkārtīgi interesanti un svarīgi dokumenti, kuri papildina ieskatu tā laika reliģiskajā un politiskajā dzīvē, kā arī varoņa personībā. Izlasījusi šo grāmatu, pēkšņi sapratu, cik kulturāli atrauta no patreizējās Latvijas teritorijas bijusi Latgale līdz pat Latvijas valsts nodibināšanas laikam. Latgaļu un Baltijas latviešu kultūru tuvināšana ir bijusi viens no galvenajiem varoņa prototipa dzīves mērķiem un idejām.

Ābeles valoda ir grezna, bieza, barokāla, kas labi piedien aprakstītajam laikam un katoļu kultūrai. Vārdu ir daudz, bet epiteti un metaforas ir pastozi grodi un rada precīzas iztēles ainas kā klasiķu gleznas.( satori, interneta žurnāls 2014, gada  18. marts)

Manuprāt, spožākās rindas: "Kārkls ir kārkls. Kārklu neviens nespēj  uzveikt.Latgola ir klūgu stāsts...Ne velti balto vītolu sauc par Māras koku, bet Latgolu par Māras zemi. Jo kur vienu stumbru vējā izgāž, tur septiņas atvases ataug, bet lapas- smalkas un greznas. Ja Vidzeme viņa iztēlē līdzinās ozolam, kas , cietiem zaru pirkstiem vienlīdz spēcīgi ieķēries mālā un debesīs, slēpjas brīnišķainās Gaujas gravās, ja Kurzeme ir mastu priede, kas kailām saknēm rāpjas visaugstākajā kāpā, lai kā apburta raudzītos jūras zilā augstumā, bet stumbrs tai tik biezi noklāts ar medainas mizas šķēpelēm, ka arī ļaunāko no ļaunumiem-uguni- tā nicina, ja Zemgale ir ziedošā liepa, kas sēd līdzenuma vidū vai sirmas viensētas pagalmā un tur savos matos rūcošu bišu vaiņuku, līdzinādamās mātei ar baltu lakatiņu galvā, maizi klēpī un simtiem pasaku un stāstu uz mēles, tad Latgola nav nekas viens, tā allaž un mūžam ir bijusi  daudz- dzeraunēs, solās, saimēs."

Piekrītu, ka romāns jāizlasa, pamatīgs darbs, bet man par daudz vēstures!!!!