Māra Zālīte "Pieci pirksti"

Kas jums nāk prātā, dzirdot "pieci pirksti"?
Man patiesībā nebija nojausmas, par ko varētu autore šajā daiļdarbā rakstīt- versija- par kopā būšanu...
Nu, kaut kas no tā, protams, bija, bet daudz daudz vairāk!

Šī grāmata ir labākais, ko man nācies no latviešu jaunākās literatūras lasīt.

 Te ir gan sāpes( Sibīrijas tēma),gan rūgtums( neloģiskā kolhozu kārtība), gan humors( tikai tā jau var izdzīvot), gan prefekta, ideāla, ļoti interesanta spēle ar valodu! ( piecgadīgs bērns taču var fantazēt un domāt jebko- un pieci pirksti izrādās var būt arī mājas nosaukums, ja tu tajās jūties tik labi, ka "Nodod Dieva rociņās", bet rociņai, arī Dieva, taču ir pieci pirksti!!)). Pie tam, grāmata ļauj ( tieši tā ļauj, nevis liek, kas man nepatīk) domāt arī filozofiski par dažādiem jautājumiem ,kuri izskan it kā garāmejot, piem., Vai katram cilvēkam vajag māju arī virs zemes, kaut kur augstāk? vai netīšām nogalinot vardīti atcerēties vienmēr, ka tavi pieci pirksti var nest arī nāvi.... Protams, godā celti, bet ne uzbāzīgi, morāles un ētikas jautājumi. "Grāmatas ir jāciena un jāgodā, grāmatas, kurās ir dvēseles skaistums un gudrība. Grāmatas, kurās ir sapņi un mīlestība, grāmatas, kurā kā zaļajā kuparā noglabātas cilvēku sirds bagātības!"( 137.lpp.)
Paldies M. Zālītei!