"Raiņa sapņi"- daudziem "murgi"

Rainis un 21. gadsimta skatītājs. Vai šajā izrādē notika abu satikšanās? Manuprāt, nosacīti. Izrāde ir interesanta un brīnišķīgs režisora inteliģences demonstrējums. Ja Raiņa dzīves fakti, emocijas, ... zināmas, tad ir interesanti vērot, kā režisors to parāda, savij kopā, dažu brīdi šķiet arī pasmejas. Bet- cik  zālē varētu būt skatītāju, kas diezgan sīki pārzina dzejnieka dzīvi? 15-12%? Varbūt pat mazāk. Ja skatītājs ir nesagatavots, tad priekšstats par Raini varētu rasties diezgan , maigi izsakoties, interesants. Vai tāds ir bijis mērķis?
Rainis visos laikos ir uzskatīts par dižu dzejnieku, bieži citēts, bet, manuprāt, nekad lasītājiem nav bijis tik tuvs kā , piemēram, I. Ziedonis, O. Vācietis. Vai ar šo izrādi Rainis kļūst tuvāks? Nedomāju vis. Vai tikai ar šo izrādi nav tāpat kā ar Raiņa daiļradi- vērtīga, dziļa, bet ne īsti saprotama, ne īsti mīļa lielākajai daļai.

Tāds varētu būt Lāčplēsis?

Nacionālā teātra izrāde "Uguns un nakts"vienaldzīgu mani neatstāja. Jautājumu pārdomām daudz. Bet..... Laikam jau vairāk nepiekrītu kā piekrītu režisoram V. Kairišam, ka Lāčplēsis rādāms nu tik nevarīgs, neizlēmīgs, pat ar nelielām novirzēm no normas. Tādi šodienas varoņi- vadoni? Es tik skarba nebūtu gan. Mazliet tracina doma, ka atkal visur meklējiet sevieti, vairāk vēlētos, lai mūsu Latvijas vīrieši varētu lielas lietas veiktu neņerkstot, nečīkstot, nepazūdod, ja blakus nav spēcīgas sievietes. Pie tam- dzīvē tā nav, kā V. Kairiss rāda. MUMS IR ARĪ STIPRI VĪRI! Tātad - es esmu pret Lāčplēsi šādā versijā. Laimdota? Nu laikam jau precīzi izteicās kāda mana kolēģe izrādes izskaņā: "Es gribu viņu nožņaugt!" . Nu ne tik vardarbīgi, bet manas izjūtas ir līdzīgas. Spīdola- ļoti jauki G. Zariņa tēloja. Paldies! Bet ideja, kas jānes šim tēlam, nav skaista vien, teicu, ka nepeikrītu atbildības pārcelšanai politikā utt. uz sievietes pleciem, ka epizodē ar svešzemnieku ielaišanu Rīgā.
Vēl tikai par to, ka izrāde, es gribētu teikt, ir pārbāzta ar simboliem. Daži labi strādā, daži ne- Laimdota ledusskapī????? Nu ja, bet viens no mākslas uzdvumiem ir sasniegts- var domāt, diskutēt, veidot attieksmi. PALDIES!

http://www.diena.lv/kd/recenzijas/izrades-uguns-un-nakts-recenzija-klusejosie-cilveki-logos-14112592?utm_source=share_email&utm_medium=email&utm_campaign=social

Lasītāju žūrija: Sabīne Košeļeva "Rīga- Maskava".

Šodienas tematikas rasols: mīlestība dažādu tautību starpā, latviešu skaudrā vēsture un attieksme pret to, terorisms, narkomānija utt. Ir arī filozofiskas domas- Vai Dievs šodien ir jau miris?, Tuksums cilvēkā ir kā karš, kas ir labs cilvēks? Lasīt viegli man , cilvēkam, kurs zina frazeoloģismus,teikas,  kurš ir redzējis multiplikācijas filmu par runci Leopoldu, bet mūsdienu pusaudžiem šī varētu būt sarežģīta lasāmviela. Lai arī man teksta uztvere grūtības nesagādāja, tomēr frazeoloģismu lietojums šķita pārmērīgs, bet dažādu krievisku un anglisku izteicienu izmantošana- diezgan lēts veids uzmanības noturēšanai. Nu nevaru nosaukt darbu par literatūru ar Lielo burtu:(

Lasītāju žūrija: D. Tabūna "Pirmā reize"

Lai sevi disciplinētu jaunākās daiļliteratūras iepazīšanai, pieteicos lasītaju žurijā vecākiem. Pirmā grāmata, kuru šādā nolūkā izlasīju, D. Tabūnas "Pirmā reize", 8 stāstu krājums izdots Mansardā. Sižeti jau it kā nav īpaši bieži sastapti literatūrā, bet.... stāstījus diez gan garlaicīgs, valoda neved lasītaju sev līdzi. Arī afilozofē īpaši nav par ko, diezgan plakana doma. Nu..... nepiesaistīja mani šis krājums. No visiem stāstiem tikai pirmais -"Darījumi ar Dievu" - mazliet piesaistīja,un pēc grāmatas izlasīšanas varēja atcerēties, kas šajā stāstā bija. Varbūt šis ir tikai starts, nākamie darbi iespējams būs veiksmīgāki.

Īrija

Kopā ar skolas kori "De Canatre"12.-16. novembris 2015.

Izraidītie

5h pavadītās Dailes teātrī manī atstāja sajūtu, ka ir jau interesanti, bet mazliet žēl  to piecu stundu.....
Jā, tēma atklāta vairākās dimensijās, vari domāt gan pa horizontāli, gan vertikāli, Bet man tam nevajadzēja tik ilgu laiku, kaut arī vēlreiz teikšu- garlaicīgi nebija. Izprotot izvēlētās leksikas nepieciešamību, atbilstību videi, cilvēkiem, tomēr- man bija grūti. Nu nav mana vide, tīri fiziski palika grūti to  valodas miskasti klausīties. Secinājums- gribēju redzēt- redzēju. Ir viedoklis.

Skolēnu lasītprasme un fantāzijas attīstība ir pamatā izaugsmei, attīstībai

Psiholoģijas doktora A. Loboka pieredze darbā ar skolēniem.

http://www.soznatelno.ru/razvitie/rebenok-ploho-uchitsya-%E2%80%93-chto-delat-nuzhno-radovatsya-12603.html

Super!
Ir viegli būt gudrajam- skolotājam "tumšā"vidē. Vēlme atņemt datorus, telefonus utt, pierāda skolotaja neprofesionalitāti.
Ir jāpiedāvā grūti , bet interesanti, ne bezjēdzīgi uzdevumi.
Bērni pēc dabas nav infantili, tādus viņus padara pieaugušie, kuri netic bērnu varēšanai.
Bērnam ir vajadzīga mazo varoņdarbu izjūta, bet varoņdarbs nav tad, kad kāds ar mani kaut ko izdara, bet tad- kad kaut ko jaunu, iepriekš neiespējamu, paveicu pats.
Skola ir " – непрестанное давление, которое порождает у ребенка безумный страх совершить ошибку. И потому технологии обучения чтению, которые сегодня приняты в школе, у детей – за редким исключением — вызывают отторжение."

Skolas un psihiatriskās slimnīcas acīmredzamās līdzības.

Šādu pirmajā mirklī pilnīgi absurdu secinājumu manas smadzenes izdarīja pēc izrādes"Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu"noskatīšanās 2015.g. 1. novembrī.
Nē, izrāde nebija skaļa, haotiska vai kā citādi attēloto vidi un skolu saistītu sakamvārds "Iet kā pa trako māju". Nē, līdzība ne tajā kā notiek, bet - kas notiek: pakļaušana, muļķīgu likumu dogmatiska uzturēšana spēkā ar jebkādu līdzekļu palīdzību, kaut pašiem likuma izveidotājiem dažkārt nav skaidrs, kāpēc tāda prasība vajadzīga, ja nu vienīgi spēka demonstrēšanai. ( piem. atzīmes nedrīkst labot ilgāk kā divas nedēlas, vakar varēja,šodien-ne)Vara izaicina, provocē, pēc tam soda.( skolotāji kavē stundu sākumus, paši stundās lieto telefonus, ne mācību mērķu sasniegšanai, bet skolēni- nedrīkst neko no tā, tā sakot kacināšana- redz, redz - mēs varam, bet tu ne) Ja skolēns kaut ko nedara tik ātri vai tādā veidā, kā skolotājs ir iedomājies, tad viņš arī gluži kā trako mājas pacients tiek iešķirots kādā grupā: ārstējamais, agresīvais, dārzenis. Pie tam paši palīdz no ārstējama kļūt par agresīvo un pēc tam- ja izdomā- smadzeņu lobotomija un dārzeņa statuss.
Slimnīcas galvenais ārsts nebija tik stiprs, lai pārveidotu attieksmi pret pacientiem, viņš ta teikt izrakstījās jeb uzrakstīja atlūgumu. Vai tiešām tas ir arī mans ceļš? Šobrīd vēl neesmu padevusies....
Bet vispār- to pašu, ko skolas sistēma dara ar skolēniem, tā dara arī ar citādi domājošiem skolotājiem... Ko darīt? Pirmkārt, vairāk kontaktēties ar veselīgi domājošiem, lai nepazaudēttu realitātes sajūtu, otrkārt, ja nu kas, neļauties provokācijām un smadzeņu ...........bojāšanai,