Nacionālā teātra izrāde "Uguns un nakts"vienaldzīgu mani neatstāja. Jautājumu pārdomām daudz. Bet..... Laikam jau vairāk nepiekrītu kā piekrītu režisoram V. Kairišam, ka Lāčplēsis rādāms nu tik nevarīgs, neizlēmīgs, pat ar nelielām novirzēm no normas. Tādi šodienas varoņi- vadoni? Es tik skarba nebūtu gan. Mazliet tracina doma, ka atkal visur meklējiet sevieti, vairāk vēlētos, lai mūsu Latvijas vīrieši varētu lielas lietas veiktu neņerkstot, nečīkstot, nepazūdod, ja blakus nav spēcīgas sievietes. Pie tam- dzīvē tā nav, kā V. Kairiss rāda. MUMS IR ARĪ STIPRI VĪRI! Tātad - es esmu pret Lāčplēsi šādā versijā. Laimdota? Nu laikam jau precīzi izteicās kāda mana kolēģe izrādes izskaņā: "Es gribu viņu nožņaugt!" . Nu ne tik vardarbīgi, bet manas izjūtas ir līdzīgas. Spīdola- ļoti jauki G. Zariņa tēloja. Paldies! Bet ideja, kas jānes šim tēlam, nav skaista vien, teicu, ka nepeikrītu atbildības pārcelšanai politikā utt. uz sievietes pleciem, ka epizodē ar svešzemnieku ielaišanu Rīgā.
Vēl tikai par to, ka izrāde, es gribētu teikt, ir pārbāzta ar simboliem. Daži labi strādā, daži ne- Laimdota ledusskapī????? Nu ja, bet viens no mākslas uzdvumiem ir sasniegts- var domāt, diskutēt, veidot attieksmi. PALDIES!
http://www.diena.lv/kd/recenzijas/izrades-uguns-un-nakts-recenzija-klusejosie-cilveki-logos-14112592?utm_source=share_email&utm_medium=email&utm_campaign=social
No comments:
Post a Comment