Līdz šim biju pazīstama tikai ar I. Gailes dzeju. Nevarētu teikt, ka esmu liela dzejnieces darbu cienītāja, īpaši skeptiska kļuvu pagājušajā gadā, kad Lasītāju žūrijas mudināta izlasīju "Vai otrā grupa mani dzird?"(Pārdomas atrodamas arī blogā). Tomēr sērija Mēs. Latvija. XX gadsimts. manī raisa interesi un "Mātes piens","Svina garša" ļauj domāt, ka gaidāma kvalitatīva māksla. Tatad lasīīšanu sāku skeptiski, bet cerīgi noskaņota, bet pabeidzu emocionāli uzrunāta ( asaras acīs), pārdomu pilna, gandarīta, ka cerības attaisnojušās un skepse pieklususi.
Ulmaņa laiki, kā tos tautā dēvē, romānā tiešām ir tikai laiks, vide, kad notiek darbība, tā, ka saka pati autore devusi ierosmi tēmai, bet man tomēr šķiet ka šī šūpošanās, svārstīšanās, izlemšana starp atļauts/ neatļauts, pieņemams/ nepieņemams, gribu/ drīkst, pareizi/ nepareizi, vainīgs/ nevainīgs atbildīgs/ brīvs utt. ir ļoti aktuāla visos laikos katram cilvēkam.
Ari rakstnieces valoda un romāna uzbūve bija patīkama, interesanta un uzmanību piesaistoša. Vietām ieskanas arī dzejiski motīvi: "Ir septembris pār mani nokritis. Nāks oktobris un aizvāks mani prom. Un novembris, tas joņos tā kā traks,bet decembris, bet decembris būs smags".
MAN PATIKA. :)
No comments:
Post a Comment